„Mūsu tante Londonā ir nomirisu, nāciet ciemos, svinēsim! Viņa tagad ir laimīga. Viņa ir pie Dieva. Pateiksimies Dievam, ka viņš tanti ir paņēmis pie sevis.”
Viesnīcas „La Monde” apkārtne jau trešo dienu ir pārbāzta ar lielām un mazām automašīnām un autobusiem. Uz ielas dežūrā armija, lai joprojām augošo klāt piebraucēju straumi novirzītu uz tālāk esošajām brīvajām stāvvietām un kaut cik mēģinātu regulēt satiksmi.
Tālumā pilnā sparā dārd mūzika un klausītājus izklaidē vietējā mēroga zvaigžņotais dīdžejs. Tie, kuri nevar notikuma vietai piebraukt ar auto, tuvāk dodas kājām. Sajūtas ir kā vienā lielā Imanta dienu pasākumā kādreiz Cēsīs.
Sēžam „La Monde” krūmu bārā (Bush bar) un pie mums pienāk pāris disko tērptos ģērbti jaunieši, kuri aicina piebiedroties svinībām blakus zālē. Viņi būtu ļoti pagodināti ja baltie līdzpriecātos par vecvecmāmiņas nāvi un kopā ar kuplo radinieku pulku iedzertu, padziedātu un uzdejotu. Ja nu mēs šodien netiekam, tad varam atnākt rīt vai parīt, jo noslēguma datums bērēm vēl nav noteikts.
Atcerējos tās vienas nigēriešu kāzas, kurās man bija gods piedalīties un tad nu varu droši teikt – bēres ir daudz jautrākas. Kāzām jau it kā arī nebija ne vainas, tomēr tas bija tāds sprints – čiks un viss, bet vismaz Londonas vecvecmāmiņas bēres norisinās jau trīs dienas un turpināsies vēl vismaz tik pat ilgi.
Ar „La Monde” menedžeri Alisi nospriedām, ka nigērieši laikam ir godīgāki nekā mēs. Viņi godīgi pasaka, ka vecā beidzot ir beigta un pagriez dīdžej ka mūziku skaļāk!
Uzbrukuma gadījumā man uzticēts gods vadīt apkopējus un pavārus cīņā pret iebrucējiem.
