labots virsraksts – Mans pirmais kautiņš Kanādā

(sākotnējais nosaukums “wild, wild west”  izrādās jau tika lietots pāris mēnešus iepriekš sorry)

“You fucking asshole. Get out of my property! Fucking scammer, I’ll gonna kill you! John no! John, please no! aaaaaaaaaaaaa! Call Police! Stop!”

(pirms 5 min) …. Beidzot Toronto ir jauka, saulaina un silta diena. Nelīst lietus un nav stindzinoša vēja. Kas gan vēl jaukāks var būt cilvēkiem, kuri visu dienu pavada apstaigājot tuvējo apkārtni, runājoties ar rajona iedzīvotājiem. Citreiz nemaz negribas smaidīt klauvējot pie kārtējām durvīm, bet šodien viss ir tik jauki, ka smaids vispār no sejas nenoiet.

“O, sveiki! Te Kristaps. Mēs apkārtnē šobrīd mainam boilerus un es šobrīd tikai pārbaudu vai jūsu boileris kvalificējas maiņai. Viss tiek darīts bez maksas, jo jūsu boileris tiek īrēts.” Mājas iedzīvotāja pabāž galvu pa durvju spraugu – “īpašnieki ir aiz mājas, pagalmā. Ejiet turp!”

Vārds pa vārdam, viss tiek izskaidrots sievai un tad jau arī Džons pienāk….. “Kāda būs īres maksa? Plēsīsiet vairāk, ja?!” Džonam tiek izskaidrots, ka cena atkarīga no boilera veida, un lai to nosauktu man vajag redzēt veco boileri. Saimnieks neliekas mierā, grib zināt cik tā īre liela būs.

Skaidrs, ka te nekāds tirgus nesanāks un es smaidot saku – “Visu jauku!”……. Un tad sākās. Čalis sāk apsaukāties un izpildīt “tēviņu deju”, skraida man apkārt un nesakarīgi kliedz. Nesagaidījis atbildes reakciju pusis pārkāpj robežu….. es no mugurpuses saņemu spēcīgu sitienu/grūdienu pa plecu. Nu johaidī, tas jau ir par daudz! Pagriezies pret kanādiešu kropli raidu pa viņa resno korpusu tādu pat sitienu, pavirzot taukaino ģīmi kādu metru uz atpakaļu. Tad seko tas, ko es jau sākumā aprakstīju – sieva kliedz, vecis lamājas un bļauj, lai tiek izsaukta policija, jo viņam redz uzbrūkot.

Jāatzīst, ka tāds normāls kautiņš mums nesanāca. Abi mazliet piesardzīgi izturējāmies, izvairoties no tālāka fiziskā kontakta, bet tā vai citādi, rokas ir izvicinātas…..

Džons man izčakarēja visu dienu. Ir grūti koncentrēties, kad tikko bijusi saskarsme ar neaptēstu kretīnu un viss ķermenis burtiski raustās, kā gribās izlādēties.

Es, protams, saprotu ka kādam var nepatikt door to door aģenti, bet johaidī, mēs visi darām savu darbu. Kāpēc nevar vienkārši pateikt “nē” un aiziet? Turklāt es sāku domāt par to kā Džonam pagāja atlikusī dienas daļa, un esmu pārliecināts, ka nekas labs tur nebija – sieva neapmierināta, asinis mutuļo un diez vai viņš vēl spēja bezkaislīgi atgriezties pie sava dārza uzkopšanas darbiem.

Lerija efekts

“How is everybody’s attitude?! – Great! What??? It was like in my mothers knitting club. I asked how is your attitude?! GREAT! Yes, that was better. Ok let’s kick some ass!”

Lerijs bija mans pirmais lielais boss Kanādā, kurš mācīja door to door tirdzniecības pamatus. Augstāk minētie izteicini bija jānoklausās katru dienu. Ja sākumā tas šķita interesanti, tad pēc kāda laika šī smadzeņu skalošanas sastāvdaļa pamatīgi sāka kaitināt, taču tur neko nevarēja darīt, jo jānoklausās bosa uzruna bija katru rītu. Lieki teikt, ka par pretī runāšanu un sajūsmas neizrādīšanu cilvēkus parasti atlaida.

Lerijs neapšaubāmi ir gudrs vecis. Viens no gudrākajiem, kuru esmu saticis. Viņš pārliecināti vada pūli virzienā, kurā vēlas, taču pūlī arvien parādās kāds “ēzelis”, kurš izvēlas citu ceļu. Kad es un daži mani kolēģi izvēlējās citu ceļu, viens no galvenajiem nosacījumiem bija – ļaujiet mums normāli strādāt un nekrītiet uz nerviem ar Lerija pārgudrībām.

Bet lerijisms ir kā slimība…. lipīgāka par cūku gripu! Visas firmas, kurās pēcāk esmu strādājis (tie paši vecie labie boileri), vada kādreizējie Lerija audzēkņi. Viņi zākā Leriju, ka šis ir kretīns un tā, bet tai pat laikā rīkojas tieši tāpat, tikai daudz tizlāk.

Visi grib būt Leriji!!!! Visi! Viņi grib pamācīt citus, neko nedarīt, savākt naudu un atkal gudri pamācīt. Viņiem gan tas tik labi neizdodas

Sākumā domāju, ka ar lerijismu saslimst tikai tie, kas ļoti ilgi bijuši Lerija tuvumā. Tie kas sasmēlušies zināšanas tagad tās izmanto dibinot konkurējošos kantorus, bet izrādās slimība ir lipīga arī masām. Mans “draugs” Kodijs, divdesmitgadīgs nūģis, nelabojams pesimists un vispār truls cilvēks, kuru par trulumu Lerijs atlaida no darba, tagad ir kļuvis par sava mēroga Leriju. Viņš kādu brīdi strādāja ar mani jaunajā darbavietā un sarunās ar saviem jauniņajiem draugiem, kurus atvilka tirgot boilerus demonstrēja visas lerijisma pamatpazīmes. Sākot ar attitude un beidzot ar Minhauzena stāstiem par to kā viņš tulīt dibinās savu boileru firmu.

Mani kādreizējie kolēģi un tagadējie Lerija konkurenti ar kuriem kopā šausminājāmies par Leriju savu un jauno aģentu dienu sāk ar “How is your attitude?!” Vienīgi atbildei jābūt “BOOOOOM!”

Īsi pirms aiziešanas no Lerija viņš mani uzaicināja pie sevis. Runājām par šo un to un viņš toreiz teica. “Daži te pastrādājuši un sajutušies baisi kruti un finanšu guru. Viņi domā, ka var visu, jo redzēja kā es to daru, taču viņi redzēja tikai mazu virskārtu! Viņiem nav ne mazākā priekšstata, kas tam visam ir apakšā un kā tās lietas kārtojamas! Viņi visi aplauzīsies!”

Un es Lerijam piekrītu. Īsts Lerijs ir tikai viens un pat oriģinālais Lerijs aplaužas ar savām gudrībām pārspīlēti tās bārstīdams, bet visiem atdarinātājiem nav nekādu variantu kaut tikai nedaudz pietuvināties dižā bosa līmenim

 

Atnāc vēl, uzpīpēsim marihuānu un stāstu pieslīpēsim!

“Ideja varētu būt laba. Tu uzraksti visu uz papīra, tad atnāc vēl pie manis, uzpīpēsim marihuānu un tavu stāstu pieslīpēsim. Būs labi!”

Gabriele ir pensionējusies sfilmu režisore. Savulaik strādājusi CBC televīzijā, bet tagad dienas pavada savā “nedaudz” nolaistajā mājā, kurā audzē un aktīvi smēķē marihuānu. Kokaīns jau kādu laiku kundzei ir apnicis, bet alus pēc marihuānas zaudējis savu jēgu.

Viņai Kanāda ir piegriezusies un kaut kad drīz šī vēlas doties uz Venecuēlu, Karakasu. Tikai jāpārdod māja un aiziet. Tur vieglāk ar marihuānu un hašišu esot, turklāt klimats labs un nav jāmaksā ne par apkuri, ne siltajām drēbēm.

Es Gabrielai izstāstīju ideju par jauna supergrāvēja uzņemšanu – “The water heater boys”. Ir skaidrs, ka šajā filmā būs viss emociju klāsts, krāšņi stāsti un traģiski likteņi, kas nepārprotami aizvedīs filmu līdz “Oskaram” vai/un arī kādai citai nopietnai kino balvai.

Tiesa Gabriele daudz par citiem runāt nevēlas, viņas izkaltušais, nedabiski kalsnais ķermenis, kas ietērpts pieguļošos džinsos un uzspīlētā T-kreklā, burtiski nostiegrojas, kad kādreizējā režisore sāk stāstīt par savu dzīvi un cīņu ar vīriešu dominanci. Stāstot savus stāstus, Gabrieles acis kā Mazsalacas meteorīti liesmo aiz 80 – to gadu dizaina tonētajām brillēm, kuru viena lēca diemžēl jau ir ieplīsusi.

Kanādā viņa ieradās pirms vairāk nekā 40 gadiem. Toreiz jaunās sievietes mērķis bija kļūt par filmu režisori, taču labklājības zemē valdošais patriarhāts esot dikti bieži klupinājis jauno censoni. “Gribi režisēt filmas? Tas ir vīriešu darbs!” Un tā katru dienu.

Bet Gabriele jau nav nekāda klusā mājsaimniece. Viņa aktīvi cīnījusies par taisnību vīriešu konkurencē, līdz soli pa solim tikusi sākumā par režisora asistenti un tad arī par filmu režisori.

Lai arī savu mērķi sasniegusi, viņa jau toreiz bija dikti nogurusi no Kanādas “uzpūtīgās” tautas un gribējusi pārvākties uz dzīvi Dienvidamerikā. Sākusi krāt naudu un apmeklējusi Spāņu valodas kursus. Izbraukšanas datums jau bijis nolikts, kad parādījusies iespēja strādāt par režisori CBC un Gabriele nolēma palikt Kanādā, un papētīt kā situācija attīstīsies tālāk.  Iekrātā nauda tika lietderīgi izmantota mājas iegādei, kurā vaininiece dzīvo joprojām.

“Mans boss toreiz teica – ko tu pērc māju. Māju īpašnieki ir tikai vīrieši, tu vari dzīvot dzīvoklī. Es viņam atbildēju, ka jau mana vecāmāte bija namīpašniece un lai šis iet dillēs.” Problēma ar vīriešu attieksmi nebeidzās arī pēc mājas iegādes – meistari negribēja klausīt pasūtītāju sievieti, sakot, ka runās ar vīru, bet Gabrielei loģiski tādu vīru nafig nevajag!

Tagad gan situācija esot mainījusies un vīriešu dominance vairs nav tik izteikta, kaut vēl astoņdesmito gadu vidū Gabrielei atteikta valsts iniciētā datorapmācības programma, sakot, ka tik nopietnas lietas ir paredzētas vīriešiem.

Visas tās padarīšanas ar cīņu par sieviešu un vīriešu vienlīdzību nekādi negatīvi nav ietekmējušas Gabrieles garastāvokli, jo viņai kā īstenai ārietei (Gabriele dzimusi un augusi Vācijā, Minhenē) neviens šķērslis nav bijis par grūtu. Un vispār viņa nesparot, kā var slavēt alu, ja marihuāna nemaz nav iemēģināta….

Celebrating the birth

Kaut kad augustā rakstīju par kanādiešu aizraušanos uz parku soliņiem izvietot piemiņas plāksnītes mūžībā aizgājušajiem ģimenes locekļiem vai draugiem, šodien atklāju, ka kanādieši ar publiskām piemiņas zīmēm mēdz svinēt arī bērnu piedzimšanu.

Pastaigājoties gar Ontario ezeru Lakeshore – Etobicoke rajonā esošajā Rotary Park, uzdūros trim, zālēs ieaugušiem, nelieliem akmeņiem, kas atgādināja kapa pieminekļus. Apskatīju akmeņus tuvāk un patiesi ieraudzīju uz tiem uzrakstus, tikai šoreiz neviens neapraudāja mirušos, bet gluži pretēji – sveica dzimušos!

Pieminekli sakarā ar savu piedzimšanu saņēmuši: Alexander Foulidis (dzmis 1996.gada 16.augustā); Elena Foulidis (dzimusi 1999.gada 30.janvārī); Nikolas Foulidis (dzimis 2000.gada 13.maijā). Visus pieminekļus jaunajiem kanādiešiem uzstādījuši vecvecāki – Arch and Patty Haslett.

Arčijs (Arch) ir bijis dikti aktīvs vīrs. Dzimis 1939.gadā, jaunībā aktīvi sportojis – skrējis maratonus, peldējis un niris. Lielāko dzīves daļu Arčijs nodarbojies ar pedagoģiju.Viņš bija fizikas un zinātņu pasniedzējs. Viss bija dikti labi, līdz 1988.gadā Arčijs nopietni saslima un visai viņa iepriekšējai dzīvei tika pārvilkta svītra. Taču te parādās Patty. Viņa gan jau bija parādījusies iepriekš – vēl sešdesmitajos gados, taču kā Arčijs norāda savā autobiogrāfijā Wing to Wing, tieši Petija padarīja viņa dzīvi atkal piepildītu, uzdāvinot suni – Vincentu van Gogu.

Lai arī cik Arčijam slikti bija ar veselību, kopā ar suni viņš pievērsās mākslai – rakstīja dzeju, prozu, gleznoja.

Tiesa šis stāsts nebija domāts par Arčiju. Es, protams, dalos priekā ar laimīgajiem vecvecākiem par mazbērnu piedzimšanu, tomēr tie pieminekļi man kaut kā nepatīk. Ļoti jau nu tie atgādina kapa pieminekļus. Pie tam akmeņi ir ieauguši biezā zālē un tagad atgādina pamestus kapus… Taču ja cilvēkiem tas patīk?

…. Kaifs, baisais kaifs…..911! Help! (Live)

Knock, knock, knock! Hey! Open the doors! Help! Help! Call ambulance! Shit, fuck! Don’t sleep, wake up! Bring me water, cold water! Just do something!

Pulkstenis rāda kaut kur ap 11.30 vakarā. Mana dzīvokļa durvis ir atrautas vaļā un tajās stāv sabijies resns nēģeris, kurš knapi spēj noturēt savu 22 gadus veco, uz kilogramiem 100 smago draudzeni. Lieki piebilst, ka draudzene ir “kaut kur citur”, pilnīgi balta (viņa melna nekad nav arī bijusi) slapja nosvīdusi un izskatās ka drīz mirs.

Es dabūnu telefonu un aukstu ūdeni, kuru čalis burtiski ielej draudzenei rīklē. Zvanu 911, gādīgais draugs sagrābj klausuli (telefonu vēl neesmu atguvis) un sauc ātros tā riktīgi. Ātrie dikti kaut ko runā ar šo, bet tikmēr meiča ir nokļuvusi manās rokās un es knapi turos kājās, lai šo ļengano ķermeni noturētu daudz maz virs zemes. Laiku pa laikam meiča saņem riktīgas pļaukas no satrauktā drauga, kurš cenšas nepieļaut pilnīgu miesas atslēgšanos.

Paralēli sarunai ar mediķiem melnais puika kliedz uz savu draudzeni – what did you smoke? Why do you use this shit when I am not at home? Shit! Tad saķer galvu – oh, my baby! Un skrien pie dzīvoklī palikušā bērna. Cik liels bērns gan nezinu, bet es atkal cenšos noturēt  “māmiņu” un tagad jau kā profesionāls atkačātājs pļaukāju šo lai neatlūzt pavisam.

Aizmirsu piebilst, ka melnais čalis dzīvo tieši pretim dzīvoklim, kurā es esmu uz laiku iemitinājies un viņa ikdienas nodarbošanās ir dažādu kaltētu zālīšu tirdzniecība. Rūpals labs, mazie kanādiešu tīņi cauru dienu veido 1-2 cilvēku rindu pie tām durvīm, bet koridorā valda salkans aromāts.

Tas aromāts abus vakara varoņus apvij arī šobrīd (šī ir tiešā reportāža no notikuma vietas starp citu!)

Paldies Dievam čalis atnesa krēlsu – var mazliet atpūtināt savus sen netrenētos muskuļus. Tagad atliek tikai pieturēt sašļukušo kaimiņieni, lai tā nenogāžas pavisam zemē.

Ātrie atbrauca, iedeva skābekli, iešpricēja kaut ko. Pataustīja pulsu un teica, ka dzīvos. Prasīja, ko lietojusi šodien – kokaīnu, kristālu vai pīpējusi zāli? Meiča mazliet atguvusies teica, ka viņa neko tādu nelieto. Šis izteikums gan sasmīdināja glābējus un tie gardi nosmējās pa visu kāpņutelpu. Pēc brīža atnāca vēl divi glābēji un teica, ka šī pacientei ir jau otrā tāda lēkme, kas reģistrēta mediķu annālēs.

Tā kādas 20 minūtes paciente tika aktīvi glābta, apskābekļota un sašpricēta. Tika pieslēgta arī kādiem aparātiem, kas pīkstēja skaļi, bet kas tā par ierīci ir īsti nesapratu – iespējams sirdsdarbību pārbaudīja. Beigās ārsti šo atzina par gana dzīvu, lai nekur nevestu, pierakstīja abu loveru liecības, ieteica izvēdināt dzīvokli un devās prom.

Jau gandrīz publicēju visu šo,kad man tikko kaimiņš atdeva telefonu, teica, ka esmu baigi labais čalis un vispār paldies man. Labi jāiet laikam tagad gulēt.

Kā uzplauka Dens

Dens sēdēja uz zemē noklāta liela kartona gabala, atspiedies pret noplukušās ēkas sienu. Drēbes viņam bija netīras un noskrandušas un viss ko viņš vēlējās no citiem bija cigaretes un nauda. “Latviski” runājot Dens bija bomzis.

Universal energy durvju klauvētāji gadījāas Dena ceļā un šie izdomāja mazliet paākstīties – iedeva Denam reklāmas brošūru par fantastisko iespēju mainīt energoresursu piegādātāju un aicināja piezvanīt uz bezmaksas tālruni, lai pieteiktos darbā. Dens piezvanīja…

Trīs gadus vēlāk. Izskatās Dens mazliet labāk, bet bomzisms tāpat laukā nāk Taču pats galvenais – Dena vidējā nedēļas alga ir ap 1500$, viņš ir iegādājis māju, auto, sievu un ko tik tur vēl ne. Kā stāstīja Dena kādreizējais un nu jau arī tagadējais boss – čalim ir apskaužamas spējas apvārdot cilvēkus, lai tie seko viņa norādījumiem. Dens tik ilgi bija ubagojis ielās, ka viņa komunikācijas spējas ir noslīpētas līdz perfektumam un bijušais bomzis ļoti ātri sasniedza izcilus rādītājus door to door biznesā.

Pēdējā laikā puisis gan ir nedaudz palaidies, jo viņam garšo alus, bet gan jau būs labi

Ražas svētki

Kartupeļi, tomāti, pupas,vīnogas, burkāni, bietes, kāposti, nedaudz agrāk arī dažādas ogas, kā arī citi augļi un dārzeņi, kuru nosaukumus uzreiz nevaru atcerēties vai daudzos gadījumos nemaz nezinu. Tas viss nav vis kāda bērnības murga sastāvdaļa, atceroties ilgās stundas kolhoza “Boļševiks” laukos vai piemājas dārzā. Minētie labumi aktīvi tiek ievākti vidusmēra Toronto mājas īpašnieka (iespējams arī citu pilsētu) 2×2 metrus “plašajā” zemes pleķī starp ielu un ieejas durvīm.

Ražas jautājumam patiesībā jau gribēju pieskarties agrāk, taču kartupeļi vēl nebija nobrieduši un nosaukums “Ražas svētki” tālab īsti neiederējās, tāpēc nācās gaidīt rudeni.

Mani patiesi no pirmās dienas Kanādā (laikam tomēr tieši Toronto) pārsteidza piemājas mazo zālāju pārveidošana “kartupeļu laukos”. Šī tendence, protams, nav simtprocentīga, taču vērā ņemama gan. Uz katras dzīvojamo māju rajona ieliņas vairāk nekā puse (ar dažādiem izņēmumiem) mazo zemes pleķīšu braši var nest dārza vārdu.

Sākotnēji man tas likās mazliet jocīgi un, iespējams, pat nepieņemami (bērnības trauma). Tomēr ar katru dienu manas domas mainījās un es šajā visā saskatīju nevien dabisku vēlmi izaudzēt savam pusdienu galdam garšīgus un vērtīgus labumus, bet arī savdabīgu mājas rotu.

Ļoti bieži mazās dobītes ir izveidotas jaukās ģeometriskās figūrās, radot baudāmu vizuālu dekoru visam īpašumam. Bez tam dārzu kopēji nereti izmanto dažādo augu krāsu īpatnības, kuru mijiedarbība garāmgājēju acij paver visai māksliniecisku kopainu.

Atceroties arī kaut kad senāk lasītu ziņu, ka Anglijas karaliene savā pils parkā ierīkojusi sakņu dārzu, iedomājos, ka tas būti dikti amzierīgi, ja Rīgas un citu Latvijas pilsētu zaļo zonu neveidotu vien zālājs, bet arī visnotaļ ēdamas lietas, kuras savā augšanas procesā krāšņākus padarītu arī pilsētas vaibstus.

Nav jau, protams, labais tonis krīzi visur minēt, bet kas zina, varbūt kādam tas palīdzētu arī to pārvarēt….

Senajiem ebrejiem nepatika pornogrāfija

Es kā vēsturnieks nekad neesmu pievērsis īpašu uzmanību Izraēlas un ebreju vēsturei un paradumiem, taču vakar kopā ar rabīnu Roju Tanenbaumu nonācu pie secinājuma, ka senajiem ebrejiem nepatika pornogrāfija.

Rojs ir ne tikai rabīns, bet arī vēsturnieks. Īpašu uzmanību viņš pievērš arheoloģijai un gana daudz laika veltījis arheoloģiskajiem izrakumiem Izraēlā, par ko liecina arī visai plašā arheloģisko izrakteņu ekspozīcija Roja mājas muzejā.

Šoreiz no visiem apskatāmajiem priekšmetiem mūsu uzmanība, galvenokārt, tika veltīta divu keramisko eļļas lampu analīzei. Abas lampas ir aptuveni 2000 gadus vecas un saglabājušās izcili labā stāvoklī (Vienu lampu gan neveikla mājkalpotāja pirms neilga laika nometa zemē un nu tai ir redzamas plaisas, taču Rojs neuzmanīgo mājkalpotāju neatlaida, paziņojot ka nekas jau nav mūžīgs).

Viena lampa (nesen iedauzītā) ir atrasta izrakumos Romā, otra – Izraēlā. Lampas ir identiskas, ja neskaita faktu, ka romiešu lampa ir pilnībā slēgta ar atveri daktij un eļļas papildināšanai, savukārt ebreju zemēs atrastajam eksemplāram trūkst “vāciņa” slēgtā virskārta virs eļļas rezervuāra.

Rūpīgi aplūkojot romiešu lampu redzam, ka “vāciņa” daļa ir izrotāta ar pornogrāfiska rakstura gravējumu un tūliņ secinam, ka tieši šāds rotājums nav paticis senajiem ebrejiem, kuri nevēlējušies pornogrāfiju ienest savās mājās, tāpēc lampas “vāciņu” gluži vienkārši likvidējuši.

Rojs apgalvoja, ka šis secinājums noteikti ir pareizs, jo lielākoties romiešu lampām, kuras viņš redzējis “vāciņš” rotāts ar vietējiem dieviem vai pornogrāfiju, savukārt visām lampām, kas atrastas ebreju teritorijās šis “vāciņš” ir noņemts. Ir gan pieejamas arī ebreju lampas arī “vāciņu”, taču uz tā nav nekādu rotājumu jeb arī rotājums ir atturīgs.

Nu lūk mani draugi vēsturnieki, tagad prasās pēc jūsu komentāra vai mana zinātniskā pētījuma secinājums, ka senajiem ebrejiem nepatika pornogrāfija, ir pareizs.

Žan Marks: Nāksies pārdot māju, jo viņi sākuši apdzīvot manu ielu

Kad Žan Marks bija vēl puika, viņš šajā ielā iznēsāja avīzes. Nedaudz paaudzies Žan Marks nopirka kādreizējā tiesneša namu un to kapitāli pārbūvēja. Nu jau Žan Markam ir 48 gadi un viņš savā ielā pazīst visus, gan tos 90-gadīgos onkuļus un tantes, kuriem savulaik pienesa avīzes, gan jaunākās paaudzes iemītniekus. Dzīve likās tik jauka un rožana….. tagad Žan Marks domā, ka lepnais nams būs jāpārdod, jo ielas vaibsti sākuši strauji mainīties – tur tālāk dzīvo musulmaņu ģimene, bet vēl nedaudz uz leju uzreiz divas mājas nopirkuši ķīnieši…. un viņi būs vēl.

Dažādu tautību imigranti Kanādājau sen vairs nav pārsteigums. Īpaši spilgti pasaules elpu var sajust Toronto, kur, manuprāt, apmetušies pārstāvji no visām pasaules malām. Otavā situācija ir mazliet citāda – vismaz mani novērojumi liecina, ka te joprojām lielā vairākumā dominē eiropiešu izcelsmes iedzīvotāji, daudziem no kuriem bailes un apjukumu rada straujā Āzijas pārstāvju ienākšana viņu sabiedrībā.

Žan Marks uzsver, ka viņam neesot nekādu aizspriedumu pret citu rasu un tautību pārstāvjiem, taču bažas rada fakts, ka lielākā daļa jauno emigrantu uz Kanādu pārnes arī savas kultūras īpatnības, nerēķinoties ar vietējo tradīcijām un vēlmēm.

“Cilvēktiesību vārdā viņiem ir atļauts daudz kas no tā, kas nav atļauts mums!  Un tā jau ir diskriminācija!” uzsver Žan Marks. Kā piemēru viņš min sikhu bārdas un turbānus – sikhu vīrietis var strādāt par autobusa šoferi vai policistu un nēsāt savu tradicionālo turbānu un bārdu, bet vietējais baltais kanādietis nedrīkst dienestā atrasties neskuvies un ar formastērpam neatbilstošu galvassegu.

Tiesa, ārējais izskats ir mazākais ļaunums. Žan Marks ir nopietni noraizējies par to, ka iebraucēji panākuši gadsimtiem senu tradīciju maiņu tikai tāpēc, ka tās nav pieņemamas viņiem. “Kādreiz katrā slimnīcā pie gultas bija krusts, taču musulmaņu ietekmē krustu vairs nav un speciāli viņu vajadzībām valsts iestādēs izveidotas lūgšanas telpas, kur pielūgt Allāhu,” norāda Žan Marks, piebilstot, ka kristiešu vajadzībām lūgšanas telpu neesot.

Vēl lielāku šašutumu kanādietis, kura franču izcelsmes priekšteči šajā zemē ieradās pirms 300 gadiem, pauž par faktu, ka ziemassvētku eglīti (Christmas tree) viņa bērni skolā vairs par tādu nevar saukt, bet tās jaunais nosaukums ir “brīvdienu koks” (Holiday tree).

“Viss ko mēs esam veidojuši, sargājuši un cienījuši pamazām tiek sagrauts, un mistisku cilvēktiesību vārdā manas cilvēktiesības tiek ierobežotas,” uzsver Žan Marks. Viņš gan nevēlas ieslīgt diskusijā par veidu kā eiropieši savulaik nokļuva Amerikas kontinentos, un kā toreiz netika uzklausītas un ievērotas vietējo indiāņu tiesības, tradīcijas un likumi….

Onīls

Onīls Kanādā ieradies no Jamaikas, viņam ir 35 gadi, 5 bērni, daudz parādi un tiesa 2010.gada 8.janvārī par narkotiku tirgošanu Toronto klubos. Kā viņš pats stāsta, narkotikas tirgojis kopš sevi atceras, jo tas garantējis labu naudu. Tiesa, nauda cik ātri nāca, tik ātri aizgāja.

Gangstera dzīves neatņemama sastāvdaļa bijusi – dārgas mantas,dārgas drēbes un pilns skapis ar šaujamajiem – .44 kalibra Colt revolveris, izraēliešu super ierocis Uzi un 9 mm Glock.

Punktu bandīta dzīvei Onīls pielika šā gada janvārī, kad viņu kādā klubā sašāva un vēlāk policija aizturēja par narkotiku izplatīšanu. Pats vaininieks gan pamanījās izmest “vērtīgo” mantu, bet bija kopā ar citiem amata brāļiem un tāpat tika tiesāts. Tā kā narkotikas pie viņa neatrada, līdz galvenajai tiesai 2010.gada janvārī Onīls palaists brīvībā un visticamāk neko vairāk par nosacītu sodu viņam nepiespriedīšot.

Lai mainītu savu dzīvi Onīls sāka tirgot boilerus un tas viņam izdopdas sasodīti labi. Kā viņš pats saka – tirgotāja pieredze nostrādā. Jāatzīst gan, ka Onīls savu darbu paveic ne visai godīgi – viņam patīk mazliet pamānīties, lai klienti domā, ka boileru maiņa ir obligāts pasākums.

Mānīšanās viņam maksājusi jau vietu vairākās boileru tirdzniecības kompānijās, bet viņš tāpat viegli iekārtojas jaunos uzņēmumos, jo saimniekiem dikti patīk puiša produktivitāte un kamēr neviens klients brēcošs neskrien uz biroju ar sūdzību un draudiem par tiesu, Onīls turpina savu darbu.

Savulaik Onīls mēģināja vienkāršāk dzīvot un bija atvēris savu Jamaikiešu restorānu, bet tā nauda pārāk grūti nākusi un gardumu gatavošanai tika pielikts punkts, lai visu valsti varētu apgādāt ar jauniem super-duper labiem boileriem.