Mamma nesaprata :)

ģimenes cenzūras ietekmē virsraksts nomainījās

“Es esmu Kodija boifrends, dzīvoklī mēs dzīvojam kopā un mūs nevar izmest uz ielas tikai tāpēc, ka esam geji!” Nama pārvaldnieks neko neteica, aizgriezās un aizgāja.

Par dzīvokli, kuru es ar vēl pāris ļaudīm īrēju no Kodija, īres naudu nekad neizdodas samaksāt laicīgi. Ar vecajiem saimniekiem viss bija nokārtots tik tālu, ka pēdējo maksājumu parasti veicām mēneša beigās un atkal sākām palikt parādā par jauno mēnesi. Taču novembra beigās ēkas īpašnieki mainījās un jaunie saimnieki visādi cenšas nemaksāšanas tradīciju lauzt.

Lai mazinātu parādnieku manevru iespējas, jaunais pārvaldnieks jau 1.decembrī ir klāt un prasa naudu. Bet naudas ta nav….. Pārvaldnieks saka, ka metīs mūs ārā no dzīvokļa…. Turklāt viņš prasa, kas es tāds esmu un ko daru dzīvoklī, kuru oficiāli neīrēju (dzīvokļa likumīgais īrnieks ir Kodijs, kuram ir līgums uz n-mēnešiem par dzīvokļa īri, bet pats viņš te nedzīvo, jo naudas nav). Tad nu nekas cits neatlika, kā ķerties pie pēdējā salmiņa un paziņot, ka dzīvoklī esmu tāpēc, ka esmu gejs, Kodija dzīvesdraugs!

Kanāda tomēr ir brīva un demokrātiska zeme, kur diskriminācija nav pieļaujama – īpaši tas attiecas uz rasu diskrimināciju un seksuālo orientāciju. Tā kā par nēģeri man steigā nebija cerību nomaskēties, tad vienīgais loģiskais risinājums bija kļūt par seksuālās minoritātes pārstāvi – un tas nostrādāja!

Kodijam gan nepatīk fakts, ka nu viņš ir kļuvis par geju, taču arī viņam daudz svarīgāka ir iespēja atlikt kārtējo maksājumu, nevis mēģināt pārliecināt tiesu, ka uzņemto saistību nepildīšana ir atbalstāma lieta.

Meklējot inku zeltu

Cik zināms, zelts ir paslēpts lielā alā! Tā tur ir daudz, bet dabūt ir grūti….. Turklāt ne jau es viens gudrs, kas zeltu grib – visu diennakti pilna ala ar tādiem pat zeltračiem. Daudzi no šiem racējiem “zelta medībās” piedalās jau gadiem ilgi. Lai arī neko dižu tie nav atraduši, spītīgi turpina “rakt”, cerot, ka vienreiz tak veiksme uzsmaidīs……

Pats interesantākais šajā visā ir tas, ka Amerikas kontinenta pirmiedzīvotāji (Viņiem nepatīk, ka šos par indiāņiem sauc) nav noskumuši par zeltraču aktivitātēm. Lielais lācis un Plēsīgais vilks pat pienes racējiem palīgrīkus labākai rakšanai un saka, lai racēji aicina draugus līdzi! Vēl vairāk – Odžibvaji (Ojibway) ir gatavi uzlabot alu, lai vairāk zelta meklētājiem tajābūtu vietas.

Ja nu kādam interesē kā to alu atrast, jums vajag doties ārāno Toronto uz netālo Port Perry. Tad mērojiet ceļu uz indiāņu zemēm (ir zīme) un tad jau  alu redz pa gabalu. Lai pavisam droši būtu alai ir arī nosaukums – “The Great Blue Heron Charity Casino“!

Kā man pastāstīja kāda jauka pirmiedzīvotāja, kuras “vigvamā” es ielavījos, Kazino ir vietējās pirmiedzīvotāju kopienas veiksmes un labklājības atslēga. Balģīmji te atstāj tik daudz naudas, ka 180 Missisaugas (Odžibvaju atzars) cilts piederīgajiem laba dzīve garantēta. Par kazino naudu tiek celtas skolas, mācīti senču tikumi bērniem un darītas citas labas lietas. Es gan nebiju ļoti labs baltģīmis, jo iztērēju vien 5$ pirms metu mieru “rakšanai”.

Turklāt ļaudīm patīk, ka pie indiāņiem var nopirkt lētākas cigaretes un degvielu un citas lietas, jo balģīmji aiz sirdsapziņas pārmetumiem par to ko šie te pāris simts gados sadarījuši, neprasa nodokļu no cilšu piederīgajiem.

Hau! Esmu runājis!

Atlaists!

“Hallo, Kris!? Mēs esam saņēmuši sūdzību no klienta par tevi… tu esi atlaists! Jā, un rīt ierodies darbā tai pat laikā kā šodien, jo mēs tevi pieņemam atpakaļ! ” – Šādu jauku tekstu man vakar vakarā telefoniski nodeva boss Džons. Iedvesmojošs!

Klienta sūdzības būtība ir gaužām garlaicīga un nevienam tā īsti neinteresē. Klients kā jau pierasts kaut ko nebija līdz galam sapratis. Firmai, kuras vārdā es strādāju pie viena no tās dīleriem, ir pilnīgi vienalga kas par sūdzību un kāpēc. Neviens izmeklēšanu neveic – ir sūdzība par aģentu?! Atlaists! Jautājums atrisināts, kas vēl šodien interesants notiek?

Savukārt dīlerim, kurš naudu no lielās firmas saņem atkarībā no tā, cik boilerus izdevies uzinstalēt, gan nav vienalga cik un kādi aģenti strādā. Varu ar lepnumu paziņot, ka šobrīd esmu pieskaitīts pie labajiem, produktīvajiem un pieredzes bagātajiem aģentiem! Tas nozīmē, ka esmu vajadzīgs uzņēmumam un dīleris nemaz i nedomā atteikties no maniem pakalpojumiem! Mani šodien atlaiž, bet rīt nojauna pieņem darbā!

Es gan neesmu unikāls, jo vairums labo aģentu ir atlaisti jau vismaz 5 reizes, bet viens kadrs esot ticis atlaists pat 10 reizes Un neko, strādā!

Situācija jau arī man par labu darbojas, jo ūdens sildītāju karš ir savā spēka pilnbriedā. Nomainīt boilerus kļuvis gaužām grūti – konkurents nesnauž un dara visu, lai mūs iedzīvotāju acīs parādītu kā sliktākus par Bin Ladenu, un te nu pieredze ir īpaši svarīga. Jaunie nevelk maču, bet vecie kaut kā nebūt tos ciparus veido.

 

Kā filmā!

Skārleta O’Hara šodien nav mājās, taču viņas ģimenes lepnais savrupnams visā krāšņumā stāv savā vietā, it kā pilsoņu karš nemaz nebūtu bijis. Laikam jau līdz ar rudeni visi darbi uz lauka ir paveikti, tāpēc arī plantācijās nemana nevienu pašu cilvēku.

Pavisam iespējams, ka Taras iemītnieki devušies ciemos uz netālo Drakulas namu lai pieliktu punktu ieilgušajām Helovīnu svinībām, kurās piedalās vismaz trīs dažādas vidusskolnieku klases. Labi ka tālu nav jāiet. Drakula dzīvo tepat aiz līkuma, pretējā ceļa pusē! Kaimiņu mājas sakoptais stāvs, protams, mazliet kontrastē ar vīteņaugos ieslodzīto balto fasādi un tumšajiem logiem, bet vietējie šķiet tam sen jau vairs nepievērš uzmanību.

Mazliet gan traucē putni, kas milzīgos baros apsēduši apkārtējos laukus, kokus un telefona līnijas. Tāds pabaiss tas putnu mākonis izskatijās un izklausijās, taču viss beidzās labi.

Vēl jo vairāk, turpat pārsmitsmetrus tālāk joprojām savā vietā stāv mazais benzīntanks-veikaliņš, kuru pirms tam esmu redzējis izdemolētu un uzspridzinātu vismaz desmit reizes….

Sarakstu varētu turpināt bezgalīgi jo es te atļāvos aprakstīt tikai labi ja puskilometru ceļa – 8 šosejas.

Aizvadītajā nedēļas nogalē man bija tā veiksme izbraukt pa Kanādas ceļiem ar auto dienas laikā. Vietējie latvieši, no kuriem es vislaiku izvairījos, man par pliku paldies uzticēja braucamo – sak, ej apgūsti Kanādu! Es devos uz Niagāru. Nolēmu braukt nevis pa jauno, drošo autostrādi, bet gan nogriezties uz mazajiem paralēlajiem celiņiem.Viens ir skaidrs – tā ir pavisam cita Kanāda!

Man kopš paša ceļojuma sākuma bija tāda ne līdz galam apmierinātas apetītes sajūta. It kā Kanādā esmu, bet kaut kas tomēr nav…. Nav tā Kanāda, kuru es gribēju redzēt. Taču izbraucot no Toronto burzmas viss strauji mainījās. Īstā Kanāda ir tur ārpusē, braucot pa nelielajiem ceļiem! Tur tad arī novēlu nokļūt visiem tiem, kuri nonākuši šai pasaules malā!

ps

Manis aprakstītās filmas, saprotams, nav Kanādas produkts, bet  “īstā Kanāda”, manā uztverē, ir dikti līdzīga “īstajai ASV”, tāpēc arī nav nekāds brīnums, ka Skārleta apmetusies šai Niagāras upes krastā.

Tavs draugs dokumentu smalcinātājs

Aiz durvīm dzirdams neaprakstāms troksnis, kura izcelsmi drīzāk varētu saistīt ar citplanētiešu uzlidojumu. Kaut kas gāžas, šķind un rūc. Durvis ik pa laikam spēcīgi novibrē un šķiet knapi paliek savā vietā. Sākumā pat nedaudz sabijos, bet notiekošā pozitīvo toni nodod aste, kas šaudās vizos virzienos un brīžam griežas kā karlsona propellers!

Vienīgais mājas saimnieku pārstāvis šorīt ir Reksis (vārds mainīts) un kā izskatās, Reksim ļoti patīk pie durvīm nākošie cilvēki. Lai arī durvīs ir iestrādāts liels logs, Reksi pilnībā redzēt ir grūti, jo viņš ir pieplacis pie zemes, tā lai varētu veikli tikt klāt pasta atverei. Turklāt Reksis ik pēc mirkļa ar savu purnu baksta un grabina vēstulēm domāto caurumu durvīs un ja nekas tur neparādās izslejas visā savā augumā (Reksis ir tiešām liels!) un mazliet nepacietīgi skatās uz viesi. Aste, protams, griežas propellerā.

Pievilt Reksi es nedrīkstu! Viņš to nesaprastu. Tā nu es vēstuļu atverē sāku lādēt reklāmas materiālus par jaunajiem labajiem boileriem…… uh kas tur notiek otrā pusē! Spalvanais draugs ir sajūsmā! viņš sagrābj zobos reklāmas materiālus un tad met kūleņus (durvju logs ir liels), spiedz, plosās. Viens, divi spams ir pārvērsts mazos papīra gabaliņos…. Rekša acis atkal zib… tiek bakstīta vēstuļu atvere…..

Tā es tur salādēju kādus sešus bukletus Kāda izskatījās māja labāk nemaz nejautāt. Toties Reksis bija patiesi laimīgs!

Es vienīgi padomāju, kā nez ikdienā šai ģimenei pastu piegādā? Vai nu pastnieks ir savējais  un svarīgos sūtījumus liek kur citus, vai arī ziemassvētku apsveikumi šai namā nav novietoti goda vietā.

Lai nu kā, bet pie mājas durvīm nebija uzrakstu, ka te flaijeri un neadresēts pasts ir nevēlams (vairumā gadījumos māju īpašnieki cenšas apkarot ikdienas spamu lūdzot to viņiem nepiegādāt). Domāju ieguvēju ir visi – saimniekiem nav jālasa murgs par to ka šiem pieejams jauns boileris, bet Reksim dzīve sit augstu vilni. Vienīgi tā vāze….. ceru, ka atklājuši boileru piegādātāju info materiālu drisku kaudzi saimnieki nezvanīs un nesūdzēsies

 

Greizais mārketings

“Jūsu boilerim nav nevainas. Tas ir gana efektīvs un to ir vērts mainīt tikai tad, ja ierīce saplīsīs. Šobrīd pa Ontario staigā daudzi Kristapi, Juriji, Oziji un Jāņi, kuri ar viltu grib jūsu boileri nomainīt – neuzķeraties uz šī āķa! Jums neviens nav jālaiž savā mājā skatīt boileri, jo tikai mēs zinām kā vislabāk ar to apieties!” Kaut kā aptuveni šādi skan Direct Energy (DE) vēstule klientiem, ar kuras palīdzību šie grib sabojāt manu biznesu.

Direct Energy (DE) savulaik nopirka vai visus Ontario provinces īres boilerus. Kļūstot par boileru monopolistu, firma iedvesa ļaudīm pārliecību, ka DE ir tas pats, kas gāzes kompānija, kura tos boilerus pārdeva, un tagad turpina sūtīt rēķinus par boileru īri. Kopumā DE īpašumā pēc dažādiem datiem ir 2 – 3 miljoni īres boileru.

Jāatzīst, ka augstāk minētā vēstule un to pavadošie regulārie telefona zvani klientiem strādā – bieži vien iekļūt mājās ir vienkārši neiespējami, jo klienti saņēmuši vēstuli no “gāzes kompānijas”, kura saka, ka ar boileri viss ir labi un scameri jādzen prom ar mietu. Tomēr vakar DE aktivitātes ļāva man tikt pie diviem jaukiem darījumiem.

Pieklauvēju es pie milzu mājas durvīm. Tur durvis atver vecs ķīnietis. Es šim stāstu kas un kā – boilerus mainam, bez maksas! Onkulis laiž mani mājā, bet tur nez no kurienes sieva uzpeld…… tā un šitā – pazūdi maita, rokas nost no mūsu boilera!!! Nepieredzējušajiem varu pateikt priekšā, ka šādi sievu vai vīru ujzlidojumi 99% gadījumu turpmāko darījumu padara par neiespējamu.

Taču šoreiz notiek brīnums…… vecais ķīnietis pēkšņi atceras, ka nesen “gāzes kompānija” sūtīja vēstuli par to, ka dažādas firmas maina boilerus. Vecis un sieva skatās uz mani, prasa, kā tur īsti ir ar tiem boileriem …. un es saku – nu ja, mēs esam tie, kas maina tos boilerus! Sieva uzreiz nomierinājās, sapriecājās, ka es neesmu ļaunais un pavadīja mani uz pagrabu, kur mani gaidīja divi milzu boileri (katrs boileris atsevišķs darījums ar attiecīgu komisiju!).

Tā nu rezumējums visam šim mārketinga zinātniskajam darbam ir tāds, ka arī efektīvas konkurentu pretkonkurences aktivitātes vēl nenozīmē ka kauja ir zaudēta un “ienaidnieka” ieroči veikli var tikt pavērsti pret viņu pašu!

labots virsraksts – Mans pirmais kautiņš Kanādā

(sākotnējais nosaukums “wild, wild west”  izrādās jau tika lietots pāris mēnešus iepriekš sorry)

“You fucking asshole. Get out of my property! Fucking scammer, I’ll gonna kill you! John no! John, please no! aaaaaaaaaaaaa! Call Police! Stop!”

(pirms 5 min) …. Beidzot Toronto ir jauka, saulaina un silta diena. Nelīst lietus un nav stindzinoša vēja. Kas gan vēl jaukāks var būt cilvēkiem, kuri visu dienu pavada apstaigājot tuvējo apkārtni, runājoties ar rajona iedzīvotājiem. Citreiz nemaz negribas smaidīt klauvējot pie kārtējām durvīm, bet šodien viss ir tik jauki, ka smaids vispār no sejas nenoiet.

“O, sveiki! Te Kristaps. Mēs apkārtnē šobrīd mainam boilerus un es šobrīd tikai pārbaudu vai jūsu boileris kvalificējas maiņai. Viss tiek darīts bez maksas, jo jūsu boileris tiek īrēts.” Mājas iedzīvotāja pabāž galvu pa durvju spraugu – “īpašnieki ir aiz mājas, pagalmā. Ejiet turp!”

Vārds pa vārdam, viss tiek izskaidrots sievai un tad jau arī Džons pienāk….. “Kāda būs īres maksa? Plēsīsiet vairāk, ja?!” Džonam tiek izskaidrots, ka cena atkarīga no boilera veida, un lai to nosauktu man vajag redzēt veco boileri. Saimnieks neliekas mierā, grib zināt cik tā īre liela būs.

Skaidrs, ka te nekāds tirgus nesanāks un es smaidot saku – “Visu jauku!”……. Un tad sākās. Čalis sāk apsaukāties un izpildīt “tēviņu deju”, skraida man apkārt un nesakarīgi kliedz. Nesagaidījis atbildes reakciju pusis pārkāpj robežu….. es no mugurpuses saņemu spēcīgu sitienu/grūdienu pa plecu. Nu johaidī, tas jau ir par daudz! Pagriezies pret kanādiešu kropli raidu pa viņa resno korpusu tādu pat sitienu, pavirzot taukaino ģīmi kādu metru uz atpakaļu. Tad seko tas, ko es jau sākumā aprakstīju – sieva kliedz, vecis lamājas un bļauj, lai tiek izsaukta policija, jo viņam redz uzbrūkot.

Jāatzīst, ka tāds normāls kautiņš mums nesanāca. Abi mazliet piesardzīgi izturējāmies, izvairoties no tālāka fiziskā kontakta, bet tā vai citādi, rokas ir izvicinātas…..

Džons man izčakarēja visu dienu. Ir grūti koncentrēties, kad tikko bijusi saskarsme ar neaptēstu kretīnu un viss ķermenis burtiski raustās, kā gribās izlādēties.

Es, protams, saprotu ka kādam var nepatikt door to door aģenti, bet johaidī, mēs visi darām savu darbu. Kāpēc nevar vienkārši pateikt “nē” un aiziet? Turklāt es sāku domāt par to kā Džonam pagāja atlikusī dienas daļa, un esmu pārliecināts, ka nekas labs tur nebija – sieva neapmierināta, asinis mutuļo un diez vai viņš vēl spēja bezkaislīgi atgriezties pie sava dārza uzkopšanas darbiem.

Lerija efekts

“How is everybody’s attitude?! – Great! What??? It was like in my mothers knitting club. I asked how is your attitude?! GREAT! Yes, that was better. Ok let’s kick some ass!”

Lerijs bija mans pirmais lielais boss Kanādā, kurš mācīja door to door tirdzniecības pamatus. Augstāk minētie izteicini bija jānoklausās katru dienu. Ja sākumā tas šķita interesanti, tad pēc kāda laika šī smadzeņu skalošanas sastāvdaļa pamatīgi sāka kaitināt, taču tur neko nevarēja darīt, jo jānoklausās bosa uzruna bija katru rītu. Lieki teikt, ka par pretī runāšanu un sajūsmas neizrādīšanu cilvēkus parasti atlaida.

Lerijs neapšaubāmi ir gudrs vecis. Viens no gudrākajiem, kuru esmu saticis. Viņš pārliecināti vada pūli virzienā, kurā vēlas, taču pūlī arvien parādās kāds “ēzelis”, kurš izvēlas citu ceļu. Kad es un daži mani kolēģi izvēlējās citu ceļu, viens no galvenajiem nosacījumiem bija – ļaujiet mums normāli strādāt un nekrītiet uz nerviem ar Lerija pārgudrībām.

Bet lerijisms ir kā slimība…. lipīgāka par cūku gripu! Visas firmas, kurās pēcāk esmu strādājis (tie paši vecie labie boileri), vada kādreizējie Lerija audzēkņi. Viņi zākā Leriju, ka šis ir kretīns un tā, bet tai pat laikā rīkojas tieši tāpat, tikai daudz tizlāk.

Visi grib būt Leriji!!!! Visi! Viņi grib pamācīt citus, neko nedarīt, savākt naudu un atkal gudri pamācīt. Viņiem gan tas tik labi neizdodas

Sākumā domāju, ka ar lerijismu saslimst tikai tie, kas ļoti ilgi bijuši Lerija tuvumā. Tie kas sasmēlušies zināšanas tagad tās izmanto dibinot konkurējošos kantorus, bet izrādās slimība ir lipīga arī masām. Mans “draugs” Kodijs, divdesmitgadīgs nūģis, nelabojams pesimists un vispār truls cilvēks, kuru par trulumu Lerijs atlaida no darba, tagad ir kļuvis par sava mēroga Leriju. Viņš kādu brīdi strādāja ar mani jaunajā darbavietā un sarunās ar saviem jauniņajiem draugiem, kurus atvilka tirgot boilerus demonstrēja visas lerijisma pamatpazīmes. Sākot ar attitude un beidzot ar Minhauzena stāstiem par to kā viņš tulīt dibinās savu boileru firmu.

Mani kādreizējie kolēģi un tagadējie Lerija konkurenti ar kuriem kopā šausminājāmies par Leriju savu un jauno aģentu dienu sāk ar “How is your attitude?!” Vienīgi atbildei jābūt “BOOOOOM!”

Īsi pirms aiziešanas no Lerija viņš mani uzaicināja pie sevis. Runājām par šo un to un viņš toreiz teica. “Daži te pastrādājuši un sajutušies baisi kruti un finanšu guru. Viņi domā, ka var visu, jo redzēja kā es to daru, taču viņi redzēja tikai mazu virskārtu! Viņiem nav ne mazākā priekšstata, kas tam visam ir apakšā un kā tās lietas kārtojamas! Viņi visi aplauzīsies!”

Un es Lerijam piekrītu. Īsts Lerijs ir tikai viens un pat oriģinālais Lerijs aplaužas ar savām gudrībām pārspīlēti tās bārstīdams, bet visiem atdarinātājiem nav nekādu variantu kaut tikai nedaudz pietuvināties dižā bosa līmenim

 

Atnāc vēl, uzpīpēsim marihuānu un stāstu pieslīpēsim!

“Ideja varētu būt laba. Tu uzraksti visu uz papīra, tad atnāc vēl pie manis, uzpīpēsim marihuānu un tavu stāstu pieslīpēsim. Būs labi!”

Gabriele ir pensionējusies sfilmu režisore. Savulaik strādājusi CBC televīzijā, bet tagad dienas pavada savā “nedaudz” nolaistajā mājā, kurā audzē un aktīvi smēķē marihuānu. Kokaīns jau kādu laiku kundzei ir apnicis, bet alus pēc marihuānas zaudējis savu jēgu.

Viņai Kanāda ir piegriezusies un kaut kad drīz šī vēlas doties uz Venecuēlu, Karakasu. Tikai jāpārdod māja un aiziet. Tur vieglāk ar marihuānu un hašišu esot, turklāt klimats labs un nav jāmaksā ne par apkuri, ne siltajām drēbēm.

Es Gabrielai izstāstīju ideju par jauna supergrāvēja uzņemšanu – “The water heater boys”. Ir skaidrs, ka šajā filmā būs viss emociju klāsts, krāšņi stāsti un traģiski likteņi, kas nepārprotami aizvedīs filmu līdz “Oskaram” vai/un arī kādai citai nopietnai kino balvai.

Tiesa Gabriele daudz par citiem runāt nevēlas, viņas izkaltušais, nedabiski kalsnais ķermenis, kas ietērpts pieguļošos džinsos un uzspīlētā T-kreklā, burtiski nostiegrojas, kad kādreizējā režisore sāk stāstīt par savu dzīvi un cīņu ar vīriešu dominanci. Stāstot savus stāstus, Gabrieles acis kā Mazsalacas meteorīti liesmo aiz 80 – to gadu dizaina tonētajām brillēm, kuru viena lēca diemžēl jau ir ieplīsusi.

Kanādā viņa ieradās pirms vairāk nekā 40 gadiem. Toreiz jaunās sievietes mērķis bija kļūt par filmu režisori, taču labklājības zemē valdošais patriarhāts esot dikti bieži klupinājis jauno censoni. “Gribi režisēt filmas? Tas ir vīriešu darbs!” Un tā katru dienu.

Bet Gabriele jau nav nekāda klusā mājsaimniece. Viņa aktīvi cīnījusies par taisnību vīriešu konkurencē, līdz soli pa solim tikusi sākumā par režisora asistenti un tad arī par filmu režisori.

Lai arī savu mērķi sasniegusi, viņa jau toreiz bija dikti nogurusi no Kanādas “uzpūtīgās” tautas un gribējusi pārvākties uz dzīvi Dienvidamerikā. Sākusi krāt naudu un apmeklējusi Spāņu valodas kursus. Izbraukšanas datums jau bijis nolikts, kad parādījusies iespēja strādāt par režisori CBC un Gabriele nolēma palikt Kanādā, un papētīt kā situācija attīstīsies tālāk.  Iekrātā nauda tika lietderīgi izmantota mājas iegādei, kurā vaininiece dzīvo joprojām.

“Mans boss toreiz teica – ko tu pērc māju. Māju īpašnieki ir tikai vīrieši, tu vari dzīvot dzīvoklī. Es viņam atbildēju, ka jau mana vecāmāte bija namīpašniece un lai šis iet dillēs.” Problēma ar vīriešu attieksmi nebeidzās arī pēc mājas iegādes – meistari negribēja klausīt pasūtītāju sievieti, sakot, ka runās ar vīru, bet Gabrielei loģiski tādu vīru nafig nevajag!

Tagad gan situācija esot mainījusies un vīriešu dominance vairs nav tik izteikta, kaut vēl astoņdesmito gadu vidū Gabrielei atteikta valsts iniciētā datorapmācības programma, sakot, ka tik nopietnas lietas ir paredzētas vīriešiem.

Visas tās padarīšanas ar cīņu par sieviešu un vīriešu vienlīdzību nekādi negatīvi nav ietekmējušas Gabrieles garastāvokli, jo viņai kā īstenai ārietei (Gabriele dzimusi un augusi Vācijā, Minhenē) neviens šķērslis nav bijis par grūtu. Un vispār viņa nesparot, kā var slavēt alu, ja marihuāna nemaz nav iemēģināta….

Celebrating the birth

Kaut kad augustā rakstīju par kanādiešu aizraušanos uz parku soliņiem izvietot piemiņas plāksnītes mūžībā aizgājušajiem ģimenes locekļiem vai draugiem, šodien atklāju, ka kanādieši ar publiskām piemiņas zīmēm mēdz svinēt arī bērnu piedzimšanu.

Pastaigājoties gar Ontario ezeru Lakeshore – Etobicoke rajonā esošajā Rotary Park, uzdūros trim, zālēs ieaugušiem, nelieliem akmeņiem, kas atgādināja kapa pieminekļus. Apskatīju akmeņus tuvāk un patiesi ieraudzīju uz tiem uzrakstus, tikai šoreiz neviens neapraudāja mirušos, bet gluži pretēji – sveica dzimušos!

Pieminekli sakarā ar savu piedzimšanu saņēmuši: Alexander Foulidis (dzmis 1996.gada 16.augustā); Elena Foulidis (dzimusi 1999.gada 30.janvārī); Nikolas Foulidis (dzimis 2000.gada 13.maijā). Visus pieminekļus jaunajiem kanādiešiem uzstādījuši vecvecāki – Arch and Patty Haslett.

Arčijs (Arch) ir bijis dikti aktīvs vīrs. Dzimis 1939.gadā, jaunībā aktīvi sportojis – skrējis maratonus, peldējis un niris. Lielāko dzīves daļu Arčijs nodarbojies ar pedagoģiju.Viņš bija fizikas un zinātņu pasniedzējs. Viss bija dikti labi, līdz 1988.gadā Arčijs nopietni saslima un visai viņa iepriekšējai dzīvei tika pārvilkta svītra. Taču te parādās Patty. Viņa gan jau bija parādījusies iepriekš – vēl sešdesmitajos gados, taču kā Arčijs norāda savā autobiogrāfijā Wing to Wing, tieši Petija padarīja viņa dzīvi atkal piepildītu, uzdāvinot suni – Vincentu van Gogu.

Lai arī cik Arčijam slikti bija ar veselību, kopā ar suni viņš pievērsās mākslai – rakstīja dzeju, prozu, gleznoja.

Tiesa šis stāsts nebija domāts par Arčiju. Es, protams, dalos priekā ar laimīgajiem vecvecākiem par mazbērnu piedzimšanu, tomēr tie pieminekļi man kaut kā nepatīk. Ļoti jau nu tie atgādina kapa pieminekļus. Pie tam akmeņi ir ieauguši biezā zālē un tagad atgādina pamestus kapus… Taču ja cilvēkiem tas patīk?