Viesnīcas „La Monde” apkārtne jau trešo dienu ir pārbāzta ar lielām un mazām automašīnām un autobusiem. Uz ielas dežūrā armija, lai joprojām augošo klāt piebraucēju straumi novirzītu uz tālāk esošajām brīvajām stāvvietām un kaut cik mēģinātu regulēt satiksmi.

Tālumā pilnā sparā dārd mūzika un klausītājus izklaidē vietējā mēroga zvaigžņotais dīdžejs. Tie, kuri nevar notikuma vietai piebraukt ar auto, tuvāk dodas kājām. Sajūtas ir kā vienā lielā Imanta dienu pasākumā kādreiz Cēsīs.

Sēžam „La Monde” krūmu bārā (Bush bar) un pie mums pienāk pāris disko tērptos ģērbti jaunieši, kuri aicina piebiedroties svinībām blakus zālē. Viņi būtu ļoti pagodināti ja baltie līdzpriecātos par vecvecmāmiņas nāvi un kopā ar kuplo radinieku pulku iedzertu, padziedātu un uzdejotu. Ja nu mēs šodien netiekam, tad varam atnākt rīt vai parīt, jo noslēguma datums bērēm vēl nav noteikts.

Atcerējos tās vienas nigēriešu kāzas, kurās man bija gods piedalīties un tad nu varu droši teikt – bēres ir daudz jautrākas. Kāzām jau it kā arī nebija ne vainas, tomēr tas bija tāds sprints – čiks un viss, bet vismaz Londonas vecvecmāmiņas bēres norisinās jau trīs dienas un turpināsies vēl vismaz tik pat ilgi.

Ar „La Monde” menedžeri Alisi nospriedām, ka nigērieši laikam ir godīgāki nekā mēs. Viņi godīgi pasaka, ka vecā beidzot ir beigta un pagriez dīdžej ka mūziku skaļāk!

Liela starpiiba starp “normaals” un “loti labs” nav. Abos gadiijumos muus liek mieraa, tikai “normaalaa”  gadiijumaa iesniedz veel vadliinijas, kuras vajadzeetu ieveerot lai naakamgad sleedziens buutu “loti labs”. Tapeec es noleemu, ka mums pietiks ar 3000 Nairu un “normaalu” sleedzienu.

Kopsh Jos apkaartnee kriize ir mazliet pierimusi un nemiernieki paarsvaraa izklaideejas ar degvielas vedeeju spridzinaashanu pilseetas pievaartee, vieteejas pasvaldiibas darboni devusies ielaas ievaakt ikgadeejaas nodevas.

Manai viesniicai jaamaksaa – 30 000 nairas par sanitaaro apskati (tas ir tas “normalais” sleedziens), 50 000 nairas par faktu ka taa ir viesniica, 40 000 Nairas par reklaamas plakaatu pie viesniicas, 8000 Nairas par to ka uz dienesta autobusa ir rakstiits viesniicas nosaukums. Ja sito visu nesamaksaa tad tipa klapee bodi ciet.

Mums, protams, taas naudas nav un tad jau atkal paliigos naak Nataalija – vina ir atbildiiga par nodevu iekaseesanu un ja nu piemirst to izdariit, tad nekas arii nav jaamaksaa… lai Nataalija piemirstu it kaa ar 10 000 Nairu vareetu pietikt, tacu pagaidaam nav iisti skaidrs vai vina ir autorizeeta piemirst visus maksaajumus, jeb tikai sanitaaro apskati.

Mulsumu rada fakts, ka ik paaris dienas viesniicaa ierodas kaadi oficiaalie pasvaldiibas locekli, kuri visi naak iekaseet taas naudas. Turklaat katram loceklim izcenojums citaads un nav skaidrs vai Nataalijas aizmaarsiiba ir taa veerta un paglaabs muus no paareejiem meslu iekaseetaajiem.

Visu parādi komandēja kapteinis Adžo (visticamāk es kļūdos ar pareizu vārda nosaukšanu, bet tas bija tas ko man šķiet sadzirdēju) – vidēja auguma apņēmības pilns militārists, kura pārziņā ir drošība Rayfield apkārtnē.

Uzreiz vēlos nomierināt mammu un sievietes – bumba klubā nebija un arī neviens musulmanis ar kalašņikovu nebija ieradies skaidrot attiecības. Adžo atbrauca personiskajās darīšānās.

Iepriekšejā naktī klubs pārsteidzošā kārtā sapulcināja diezgan daudz izklaidēties gribētājus, un aiz tīrās sagadīšanās priecāties bija ieradies arī Adžo ar  draudzeni.

Kapteinis bija mēreni iedzēris, bet pāris stundas turējās kā vīrs. Tomēr tās sievietes…. nu reizēm nokaitina. Nu lūk, vienā brīdī Adžo pietika un viņš savu draudzeni sāka sist. Tā diezgan naturāli ar dūri pa seju, ar otru roku pieturot galvu aiz matiem. Šādiem gadījumiem klubā darbojas pīsmeikeri, un viens lāga puisis ar visai iespaidīgu figūru iespraucās abiem mīlniekiem pa vidu….. Adžo tas nepatika un pīsmeikers dabūja pa muti….

…. Adžo iznesa no kluba un mazliet saskumis kapteinis devās mājās, sorry uz barakām….

Tātad nākamais rīts. Adžo ar saviem kareivjiem spļauj uguni. Sola visus nošaut, klubu nolīdzināt līdz ar zemi, bet tos kuri paliks dzīvi arestēt un sist tik ilgi kamēr viņi vairs nebūs dzīvi. Visvairāk, protams, Adžo vēlas satikt vakardienas pīsmeikeru.

Uzreiz jāsaka, ka bažas par Adžo gaidāmajām aktivitātēm parādījās jau iepriekšējā vakarā, un pamanot karavīru ierašanos pīsmeikeru evakuējām pa aizmugures durvīm.

Kā ķīlnieku Adžo sagrāba citu pīsmeikeru un devās uz pilsētu meklēt aizbēgušo miera uzturētāju. Aizturētais ķīlnieks atgriezās pēc pāris stundām pārsteidzoši labā izskatā – mazliet sāpēja rokas vietās, kur bija uzlikti rokudzelži, bet citādi viss bija kārtībā.

Pagaidām grūti pateikt kā viss pasākums beigsies, jo atriebes kāres dzīts Adžo ieradās arī svētdien, taču viņa atrakcijas pierima, kad konfliktā tika iesaistīts mūsu viesnīcā regulāri nakšņojošais ģenerālis.

Vienu brīdi es jau domāju, ka šie apēdīs mani, bet rezultātā es apēdu viņus!

Viena no lietus sezonas īpatnībām ir kukaiņu pasaule. Tiklīdz sāk līt, kukaiņi parādās nez no kurienes. Viņu ir tik daudz un visi grib tev iekost, vai vismaz iepīties matos un žēli dūkt, novedot tavu Nigērijas saulē sakarsēto galvu līdz pirmssajukuma stāvoklim.

Visaktīvākie šodien bija tādi dunduru lieluma kukaiņi ar lieliem spāres spārniem. Kā jau šāda attīstības līmeņa būtnēm pienākas, viņi kā muļķīši traucas virsū gaismai, apsvilinās pie nokaitētajām spuldzēm un krīt lejā….. tur tad mēs viņus arī dabūjām, salasījām bļodā un uzcepām!

Nosaukumu šiem “zvēriem”  es nezinu, bet to medību sezona turpinoties līdz pat jūnijam. Kukainīši ir labs proteīna avots, turklāt neslikta piedeva pie alus. Pagatošana arī vienkārša – salasa kukaiņus, norauj spārnus (parasti paši nokrīt), ber uz pannas un grauzdē pāris minūtes. Apber ar sāli un ēd.

Labu apetīti!

ps

Pēc šī ieraksta tapšanas man sanāca pagaršot arī suni – pēc garšas it kā nekāda vaina. Kā jau visi vietējie ēdieni, dikti sapiparots, bet ar sāli un pipraiem jau apēst var visu… To ka tas bija sunis, es uzzināju pēc vakariņām…

Man bija arī izdevība dzert palmu vīnu, kas patiesībā ir bērzu sulu analogs. Nigērieši palmu sulu iegūst tieši tāpat kā mēs ievācam bērzu vai kļavu sulu, un pats pārsteidzošākais, ka smarža un garša ir līdzīga.

Pēcvēlēšanu dienas rīts, pulkstenis rāda nedaudz pirms septiņiem, bet visa iela ir pilna ar cilvēkiem, kuri dodas Bukuru virzienā. Cilvēki kliedz, izsauc saukļus, vicina Nigērijas karogus. Daži dejo un dzied.

Tur pāris kilometrus tālāk ir mošeja un tad nu katram sevi cienošam Jos kristietim noteikti ir jāaiziet līdz šai celtnei, lai vietējiem musulmaņiem pateiktu cik ļoti lieli kretīni tie ir….

Lieta ir pavisam vienkārša – Jos gubernatora vēlēšanās uzvarēja kristietis un tātad visi musulmaņi var iet ieskrieties. Vislabāk tagad ir aiziet un satikt daudzus musulmaņus un paskaidrot to ar mietu….

Viesnīcas darbinieki stāsta, ka musulmaņi šobrīd ir dzīvi tikai tāpēc, ka viņus apsargā armija, bet tas nebūs mūžīgi…..”un tad mēs viņus kā žurkas apsitīsim… Lai vācās prom no mūsu zemes un savus bērnus arī aizvāc!”

Iznākums rīta bravūrai ir diezgan likusmakarīgs. Ceļš Bukuru virzienā ir bloķēts un daži “ar mietu skaidrotāji” ir saņēmuši līdzīgu paskaidrojumu. Tagad situācija ir mainījusies un “Tie stulbie slepkavas sit mūsu ticības brāļus!” Tāpēc noteikti jāiet un beidzot jāpiebeidz viņi…

“Viņi var nošaut dažus no mums, bet mēs tik un tā nositīsim vairāk ….”

Diena ir jauka, spīd saule, pateicoties lietus sezonas sākumam nav pārāk karsts, ir neliels vējiņš un nigērieši var sapņot par skaisto nākotni jaukajā valstī, kur nekā nekad netrūkst un visu būs laimīgi….

ps

Pagaidām nav ziņas kā beidzās Bukuru nemieri un vai tur ir arī nopietni cietušie.

Eh dāmas un kungi. Sarīkoju Lieldienās olu kaujas viesnīcas personālam. Trīs reizes nācās iet uz veikalu pēc olām, visu weekendam atlikto naudu iztērēju, bet nu skaidrs, ka bija tā vērts.

Nigērija ir viena dikti reliģiska valsts – daļa tic Dievam, otra daļa Muhamedam, vēl pa vidu kaut kādi “Jāņabērni” kas pielūdz kokus un akmeņus.

Tad nu tipiskas Lieldienas ir tādas, kad visi no rīta aiziet uz baznīcu (Kaut gan tas notiek katru svētdienu), tur savukārt norisinās “Jaunās paaudzes”  cienīgs priekšnesums un tad cilvēki iet mājās vai nu ēst kaut ko garšīgu, vai nedarīt neko. Izklaides, cik nu man sanāca novērot, tādas nekādas.

Baltie atbrauca, par Jēzu kaut ko pastāstīja, bet kā izklaidēties aizmirsa pateikt. Nu un tad nācu es…..

Es tiešām nezinu kādā sakarā Lieldienās mēs tās olas dauzam – vai tur kristietība vai pagānisms pie vainas, bet tieši ar olām man Lieldienas asociējas. Pat nevis vienkārši asociējas, bet patīk. Un azarts arī paņem, kad izdodas vairākus pēc kārtas ar olām sasist.

Visu iepriekšējo nedēļu stāstīju personālam, ka vajag olu kaujas sarīkot, teicu – jāuzvāra olas un tad jāsit, kuram tā ola stiprāka, tas uzvar….. nesaprata. Viena pavāre uzvārīja un nomizoja divas olas un teica, ka baisais mess būs around pēc tam kad viena ola tiks sasista….

Mulsums bija tikai uz mirkli, kad pirmās 30 olas tika novārītas un kaujas pamati ierādīti, sākās pilnīga histērija, kas rezultējās vēl divos gājienos uz veikalu pēc svaigām olām…..

Tad nu esmu savu ieguldījumu devis Āfrikas ļautiņu pievēršanai latviskajām vērtībām (lai no kā arī tās olu dauzīšanas paražas pie mums nākušas, šobrīd tā noteikti ir latviska vērtība) un viņi sola tradīciju turpināt savās un draugu ģimenēs!

ps

Ir neliels video par cīņu gaitu, tikai ak vai internets – nesanāk man kaut kā to video ielādēt. Ja sanāks, tad papildināšu šo ierakstu ar uzskates materiāliem.

Domāju, ka Nigērijas Tūrisma ministrija (kaut kā slinkums skaidrot vai tāda arī eksistē) varētu mani par bargu naudu algot, lai plašajai pasaulei reklamētu atpūtas iespējas mājīgajā un draudzīgajā Āfrikas valstī.

Pēteris ir žurnālists no Kenijas, kurš Jos ieradies lai atspoguļotu prezidenta un gubernatoru vēlēšanu norisi, kā arī informētu savas valsts avīžu lasītājus par vienkāršās Nigērijas tautas dzīvi un aktivitātēm laukos.

Lai arī gubernatoru vēlēšanas būs tikai nākamotrdien, Pēteris rīt dosies mājās. Viņš jau esot redzējis gana un neko jaunu nevēlas ieraudzīt. Šodien žurnālista ceļš veda uz pāris ciematiem Jos apkārtnē un ceļojums beidzās tā īsti nesācies – pie pirmā ciemata robežas šoseju bija nobloķējuši musulmaņu jaunieši, kuri nāca Pēteri uzrunāt. It kā jau kenijietim nekas nav pretī parunāties, bet mulsumu radīja saulē mirdzošās mačetes, vāles, cirvji un potenciālo sarunas partneru balss īpatnības.

Jāatzīst, ka šoferis nemaz negaidīja ko tad Pēteris nolēmis darīt – runāt vai nē, un kādu puskilometru klusēdams veica atpakaļgaitā, tad ātri apgrieza auto braukšanai uz Jos un teica, ka šodien ir īpašas atlaides un par braucienu nemaz arī nav jāmaksā, rīt arī lai nezvana, jo būšot aizņemts.

Jos viss ir mierīgi, nenotiek nekas ārkārtējs (armija uz katra stūra te jau ir pierasta lieta), cilvēki patlaban sūc alu (Star – letākais un pieprasītākais) un TV ekrānos skatās kā Chelsea cīnās ar kaut ko. Chelsea ir baisi labā komanda, jo tās rindās spēlē čalis no Jos, Mikels laikam (sorry futbola fani ja kļūdos).

Vienīgi Pēteris nevar mierīgi nosēdēt bārā un visu laiku runā par savu tūrisma braucienu uz Jos apkārtnes skaistākajām vietām.

Interesanti, ka cilvēki mazliet pauztraucās laikā, kad nemieri notika pilsētā, bet vairums ziņām par vardarbību valstī pievērš minimālu uzmanību. Viņi tak nevar visiem palīdzēt, un 160 miljonu valstī 45 vai 200 nogalinātie neko īpaši nenozīmē.

Katrs otrais nigērietis vēlas braukt uz ASV un nevar saprast, kāpēc ASV administrācija savukārt saviem pilsoņiem rekomendē nebraukt uz Nigēriju…

Šādus vārdus tradicionālā “labrīt” vietā man šodien teica viens no viesnīcas darbiniekiem. Ikdienā kautrīgais, nepilnus 30 gadus vecais puisis problēmai piegāja ļoti ikdienišķi un lietišķi. Viņš neizskatījās uztraucies vai nobijies – pie mājas notiek nekārtības, tātad jādodas sargāt ģimene. Pagājušā gadā viņa īrēto mājokli jau nodedzināja, bet šoreiz tāds scenārijs viņam nav pieņemams.

Lielākā daļa viesnīcā strādājošo vīriešu (vidējais vecums knapi sasniedz 30 gadus) ir piedalījušies vairākās kaujās ar musulmaņiem vai konkurējošām ciltīm, zaudējot tajās kādu draugu vai radinieku. Vairums man pakļauto darbinieku nāk no Tarabas, kur nežēlīgi konflikti starp vietējām ciltīm izvērsās 2001.gadā.

Kingsley pastāstīja, ka katra ciema vecākais glabā vairākus desmitus šaujamieročus (iecienītākie ir mūsu lielās kaimiņvalsts ražotie AK 47), kurus sākoties nemieriem izdala ciema vīriešiem. Pats Kingsley pirmo reizi cilvēku nošāvis 17 gadu vecumā un kopumā viņa rēķinā ir trīs dzīvības. Šobrīd viņš ir 27 gadus vecs un gatavs šaut.

Tomass nezina vai ir kādu nogalinājis, bet kad viņam bija 14, ciematam uzbruka konkurējošā cilts. Mājās toreiz atradās viņa māte, tante un mazākie brāļi un māsas. Tēvs bija izbraucis. Aizstāvot savu ģimeni Tomass no tēva divstobrenes vairākas reizes šāva mačetēm bruņoto cilvēku virzienā, līdz tos padzina labāk bruņotie Tomasa ciltsbrāļi.

Tā kā es esmu viesnīcas ģenerālmenedžeris, personāls mani iecēlis par savu ģenerāli Uzbrukuma gadījumā man uzticēts gods vadīt apkopējus un pavārus cīņā pret iebrucējiem.

Mana kaujas pieredze uz kopējā fona gan izskatās pieticīga – pirms aizbraukšanas no Latvijas nokārtoju mednieku eksāmenu (šāvu labi), bet agrīnajos reportiera karjeras gados piedalījos kaujas mācībās Ādažu poligonā un visnotaļ pieklājīgi šāvu mērķi ar zviedru triecienšauteni AK.

Vardarbība šodien skārusi ļoti plašu Nigērijas teritoriju. Provizoriski, prezidenta vēlēšanās nedēļas nogalē uzvarējis līdzšinējais valsts vadītājs Goodluck Jonathan un cilvēki, kuri ar šo prognozēto notikumu pavērsienu nav mierā savu neapmierinātību izpauž vicinot mačetes, šaujot līdzpilsoņus un dedzinot viņu mājas.

Tā nu sanācis, ka neapmierinātie pārstāv musulmaņu kopienu, un patiesībā viss jampadracis ir ilgstoši pastāvošā reliģiskā konflikta  turpinājums. Nigērijas musulmaņi un kristieši viens otru slepkavo jau labu laiku, bet vēlēšanu rezultāti ir tikai kārtējais iemesls jaunām aktivitātēm.

Mani aculiecinieka novērojumi ir visai skopi, jo īpaši necentos atstāt viesnīcas teritoriju. Salīdzinot ar citām dienām, šodien garām viesnīcai lielā ātrumā panesās vairāk armijas mašīnu, debesīs visu laiku karājās militārie helikopteri un tālumā varēja manīt melnus dūmus. No pilsētas atbraukušie kolēģi teica, ka atsevišķos mikrorajonos ir aizdedzinātas dažas mājas un automašīnas. Daudzas mašīnas palikušas bez logiem, lukturiem un caurām riepām. Ziņas par cietušajiem Džosas nemieros nav.

Patlaban pilsētā izsludināta nosacīta komendantstunda un nemieri esot pierimuši.

Daudz nopietnāka situācija novērota Nigērijas ziemeļu lielākājā pilsētā Kadunā un citās ziemēldaļas pilsētās. Vietējais “Sarkanais krusts” ziņo, ka ir daudz bojā gājušo un ievainoto.

Satrauktu telefona zvanu saņēmu arī no Paula, kurš rezidē galvaspilsētas Abuja pievārtē. No viņa viesnīcas augšējiem stāviem varēja novērot paniku Mararabas tirgus rajonā. Satiksme uz centrālās ielas bija apstājusies un cilvēki panikā skrēja uz visām pusēm. Tirgū tika nodedzinātas vairākas tirdzniecības vietas un automašīnas, bet tagad kontroli pārņēmusi armija.

Vietējie prognozē, ka pa nedēļas vidū nemieri pierims, bet ar jaunu sparu tie varētu sākties nākamotrdien, kad Nigērijā norisināsies vietējo gubernatoru vēlēšanas…..

Atrast darbu Nigērijā nav viegli. Atrast darbu Džosā (Jos) ir vēl grūtāk. Visam pie vainas ir ievilkusies krīze, kuras ietvaros musulmaņi šauj un spridzina kristiešu, kuri nekautrējas un šauj musulmaņus. Pēdējā laikā gan abas puses vairāk aizrāvušās ar spridzināšanu – lielāks troksnis un plašāka publicitāte.

Klubā vajag tikai 20 darbiniekus. Šobrīd vakances ir viesmīļiem, bārmeņiem un apkopējiem.

Pirmdiena (Vispār viņi tur ir divi – puisis un meitene. Šoreiz par meiteni) ir beigusi vietējo universitāti, iegūstot televīzijas žurnālistes diplomu. Viņa labprāt gribētu strādāt savā profesijā, bet piedāvājumu nav un izsalkums liek meklēt citas iespējas. Pirmdiena nedzīvo tālu no kluba un ir gatava strādāt par 5000 Nairām mēnesī…. (250 N = 1 GBP).

Viņa nekad nav strādājusi par viesmīli, bet ir pārliecināta, ka to spēs. Pirmdiena ļoti uztraucas, sarunas laikā virpina pirkstus un visu laiku smaida. Diplomētā žurnāliste jūt ka mazliet ir aizslīdējusi no sarunas tēmas un lūdzās lai viņai tomēr dod iespēju…… 23 gadus vecajai meitenei ļoti vajag naudu lai izdzīvotu, viņa atzīst, ka īsti nezina ko darīt negatīvas atbildes gadījumā.

Pirmdienai nav vīra un bērnu, tāpēc viņu nebiedē garās darba stundas. Atalgojums esot pietiekams lai paēstu un samaksātu par mājokli  – nepilni 30 000 Nairu gadā…. īre jāmaksā uzreiz par visu gadu un tā paver iespējas apmesties nelielā istabiņā bez tualetes, ūdens un elektrības….

Sākumā šis stāsts mazliet satrauc, bet visi nākamie ir ļoti līdzīgi. Tiesa lielākā daļa pretendentu mazāk par 8 000 Nairu mēnesī gan nevēlas saņemt. Piemēram, PaldiesDievam vēlmi saņemt 15 000 Nairu pamato ar savu kvalifikāciju – viņš par bārmeni strādā jau 4 gadus – un faktu, ka līdz klubam ir divas pieturas (2 drops ar smirdīgu ķīniešu mocīti), kas naudas izteiksmē turp un atpakaļ sanāk 300 Nairas dienā.

PaldiesDievam gan nestrādā ar alkoholu. Viņš nezina kā sajaukt kokteili un nevar attaisīt šampanieti, bet par dāmai piemērotāko dzērienu uzskata spraitu sajauktu ar ginesa alu.

Sambo nav laika uztraukties par strādāt gribētāju personiskajām problēmām. Viņš jūtās pārliecināts par savu darbu kompānijā, kurai uzticīgi kalpojot jau veltīti 4 pēdējie gadi. Viņš ir darījis gandrīz visus iespējamos viesnīcas darbus un jau kādu laiku ir iecelts menedžera amatā, saņemot  stabilas 18 000 Nairas mēnesī. Īre par dzīvokli (130 000 N gadā) jau ir samaksāta un pilnai laimei Sambo vēlas sakrāt vēl 100 000 Nairas, lai beidzot apprecētu savu izredzēto.

Pirmdienai tiks dota iespēja!

Iepazinos sodien es ar Salifu pavisam nejausi un negaidiiti. Braucu taatad ar auto uz banku un kaa gadiijies kaa ne, uniformaa teerpts viirs raada uz manu auto un paarliecinosi izsaka veelmi lai es apstaajos celmalaa. Parastaa paarbaude kungs!

Ar lielu lepnumu pazinoju – manas nigeeriesu tiesiibas testu iztureeja un tika atziitas par labu esam!

Tomeer taalajaa Afrikas zemee, kur apkaart brauc visaadas sagrabeejusas metalluznu kaudzes bez uguniem, reizeem bez durviim un stikliem, kur uz kiiniesu mociisa, produceejot milziigu zilu duumu maakoni, uz tirgu dodas visa 6 cilveeku gimene, un kur sabiedriskajaa transportaa – vecaa Wolksvagen businaa – ir iekaartojusies kaadi 30 pasazieri, puse no kuriem karaajaas aaraa pa visiem iespeejamiem caurumiem: durviim, logiem, jumta luukaam….. man luudz uzraadiit ugunsdzeesamo aparaatu…… , kurs izraadaas masiinaa ir. Un tad luudz uzraadiit trijstuuri….. arii tas masiinaa ir …

Taa vai citaadi, Salifu pilda savu pienaakumu. Vins ir satiksmes drosiibas dienesta darbinieks, vieniibas komandieris!

Apskatiijis visas uzpariktes Salifu saka ka es varu braukt, tacu pie pirmaas iespeejas jaapeerk jauns ugunsdzeesamais aparaats, jo sitam  izskataas kaadi defekti esot… Es, protams, apsolu!

Bankaa viss pagaaja ciki. Labdien, prieks pallidzeet, brauciet veel!

Tik viena beeda, ka baakaa gandriiz nemaz degvielas nav un atpakal celaa iestureeju benziintankaa lai 1000 Nairas (15 liltri) paarveerstu benziinaa. Atkal viss bez aizkersanaas un izbraucot no DUS uz atvadaam maaju uzpildiitaajam ar roku, savukaart man pretii maaj Salifu…… Apstaajos…

Vins smaida. “Kungs, pie mums ir likums, ka prieksaa seedosajiem ir jaapiespraadzeejas!” Es saku, protams! Es te redz tikko izstuureeju no tanka un jau kaareizi spraudu siksnu tureetaajaa….

“Kungs, likums saka, ka jums ir jaapiespraadzeejas pirms iedarbiniet auto. Likums visiem ir viens, un tas ir jaaieveero!” paarliecinosi pazino inspektors.

“Cammon! Tu tak redzi ka es tikko no uzpildes stacijas. Mees pirms 20 minuuteem jau tikaamies. Esi coms…” es meeginu izliist no situaacijas.

Policists pasmaida un saka – tu pieleeji pilnu baaku, bet man masiinaa ne piles degvielas. Davai iepildi pusi baakas un vari braukt. Argumenteeju, ka knapi tuukstoti sagrabinaaju benziinam. Likumsargs noreagee un saka ka tad vinam ar 500 Nairaam buus gana….

Apkaart mums staav pieci Salifu ciinu biedri. Visi ar kalasnikoviem un sarkanaam bereteem. Smaida.

Inspektors nem naudaszzimi  un saka man – tev te buus daargi braukt pie stuures, laid labaak kaadu citu stuureet. Un tad vins ierosina lai es pierakstu vina mobilaa telefona numuru (Ja kaadam probleema ar celu policiju Jos, sakiet) un pie jebkuraam probleemaam lai drosi zvanu, es vinam patiikot

Gribeeju nobildeties ar vinu un 500 Nairu naudasziimi, bet sitaa ideja gan Salifu nepatika, vieniigi vins soliija mani uzaicinaat uz kaadu tuvaako balliiti ar draugiem un meiteneem, jo es esmu baigi forss un smiekliigs….